Pirmsākumi
Deviņdesmito gadu sākumā Daugavpilī laikraksta “Динабург” ietvaros tika izveidots diskusiju klubs “Аз Есмь”, kas kļuva par otrās lielākās Latvijas pilsētas krievu inteliģences piesaistes centru. Kluba biedri bija plaši pazīstami un cienījami Daugavpils Pedagoģiskās universitātes pasniedzēji, pilsētas rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki, politiķi u.c. Kluba biedri ne tikai pārrunāja aktuālos jautājumus, bet arī centās īstenot pilsētas iedzīvotājiem interesantākās un svarīgākās idejas.
Viena no kluba biedru idejām bija priekšlikums izveidot Daugavpilī organizāciju, kas saglabātu un popularizētu krievu garīgās, kultūras un tautas tradīcijas. 1994. gada vasarā klubs “Аз Есмь” nosūtīja delegāciju uz Daugavpils pilsētas domi, kura dalījās ar pašvaldību vadītājiem par ideju Daugavpilī izveidot Krievu kultūras centru. Alekseja Vidavska vadītā dome ne tikai atbalstīja ideju, bet arī pauda gatavību sniegt visaptverošu palīdzību šī plāna īstenošanā.
Kalistratova nams (Nometņu iela, 21)
1994. gada oktobrī tika reģistrēta jauna organizācija. Par centra vadītāju tika iecelta Geroida Bogdanova. Centrs saņēma skaistu divstāvu ēku Nometņu ielā, 21. Tā kādreiz piederēja pazīstamai pilsētā Kalistratova tirgotāju ģimenei.
Ģimenes galva Meletijs Kalistratovs dzimis 1896. gada 15. maijā Dvinskā (Daugavpilī) vecticībnieku ģimenē. Kopš 1920. gada Kalistratovs tiek ievēlēts valsts parlamentā. Būdams Latvijas Republikas četru Saeimu deputāts, Viņš konsekventi un principiāli aizstāvēja Latvijas krievu iedzīvotāju intereses. Deputāta pastāvīgo runu temats no Saeimas tribīnes bija problēmas, kas saistītas ar izglītību krievu valodā un krievu kultūras tradīciju saglabāšanu, kuras skolotājs Kalistratovs ļoti labi zināja un varēja piedāvāt konkrētus to risināšanas veidus. Kalistratovam bija tuvas un saprotamas Latgales zemnieku, īpaši šī reģiona vecticībnieku, vajadzības. Un ne tikai tāpēc, ka viņš pats nekad nav zaudējis saikni ar vecticībnieku kopienu, bet arī tāpēc, ka uzskatīja par savu pienākumu pastāvīgi tikties ar vēlētājiem dažādos Latgales attālos nostūros, izpētīt savas tautas vajadzības un palīdzēt konkrētiem cilvēkiem.
Krievu kultūras centra izveidošana šādas personas mājā simboliski uzsvēra tradīciju pēctecību. Tāpēc arī sabiedriskās organizācijas dubultais nosaukums ir “Krievu kultūras centrs (M. Kalistratova nams)”. Par emblēmu tika izvēlēts paradīzes putna Sīrins attēls. Šis senais un raksturīgais krievu folkloras tēls, nācis no Austrumromas impērijas kultūras.
1995. gada 18. jūlijā svinīgi tika atvērtas Krievu kultūras centra vai Meletija Kalistratova mājas durvis. Kopš pirmajām darba dienām Krievu kultūras centrā devīze: “Mūsu māja ir atvērta ikvienam.” Šajā ēkā tika izveidotas Krievu kultūras centra galvenās radošās komandas, tika organizēti pirmie pasākumi, kas notika gan Krievu kultūras centra sienās, gan pilsētas laukumos, tika izveidotas pirmās vēsturiskās ekspozīcijas, pirmie krievu tautas mākslas ekspozīciju eksponāti, kas mūsdienās ir pazīstamas tālu ārpus pilsētas robežām: Gžeļ, Žostovas paplātes, Hohloma, Pavlovo-Posadas lakati, nodibināti kontakti ar valsts un ārzemju radošajām kolektīviem.
Cieša un produktīva Centra sadarbība ar Daugavpils Universitātes pasniedzējiem un profesoriem deva un turpina sniegt iespēju centra darbā ienest pētniecības projektus, pasākumus, rīkot konferences par dažādām tēmām “Slāvu kultūras dienu” svinību ietvaros, izlaist konferenču referātu krājumus.
Mūsu tautiešu literārajam mantojumam veltīto zinātnisko konferenču “Bodrova un Dobičina lasījumi”, “I. N. Zavoloko 100 gadu jubileja” dvēsele un organizators bija Mihails Bodrovs, mūsu tautietis ar izcilām zinātnieka, rakstnieka, novadpētnieka spējām. Viņa lekcijas un sarunas vienmēr ir piesaistījušas daudz interesentu. Kalistratova nama paspārnē darbojās arī kara vēstures klubs aizrautīgā vēsturnieka Vladimira Ļvova vadibā. Kluba dalībnieki aktīvi piedalījās vēsturisko izstāžu eksponātu atlasē un meklēšanā.
Nedaudz vēlāk Krievu kultūras centrā tika reģistrēts A. Puškina klubs. Klubā strādāja Gaļina Ščerbika, vecākā Daugavpils teātra aktrise un pasniedzēja, Nadežda Mihaļeva, Daugavpils Universitātes docente un daudzi citi.
Vecticībnieku nams (Tautas iela, 11)
2003. gada oktobrī Krievu kultūras centrs pārbrauca uz vienstāvu ķieģeļu māju Tautas ielā 11. Šī ēka tika uzcelta 1908. gadā vecticībnieku kopienas vajadzībām. Sākumā ēkā atradās lūgšanu telpa. Kopš 1928. gada pēc Dievmātes piedzimšanas un Svētītāja Nikolas baznīcas uzcelšanas un iesvētīšanas ēka tika izmantota administratīvajām vajadzībām.
Šajā vēsturiskajā ēkā apmetās Krievu kultūras centrs. Lielā atklāšana notika 2004. gada 25. maijā. Pēc tam, kad Krievu kultūras centrs pārcēlās uz šo ēku, saskaņā ar jau iedibināto tradīciju, pilsētnieki atkal sāka šo ēku saukt par “Krievu namu”. Visus šos gadus Krievu kultūras centrs vai Krievu nams sadarbojās ar vecticībnieku kopienas mentoriem Daugavpilī, un pārcelšanās uz šo ēku tikai stiprināja kopīgo sadarbību. Daugavpils 10. vidusskolas un Krievu liceja, kā arī ar pareizticīgo Borisa un Gļeba katedrāles tuvums ienesa jaunu un ļoti svarīgu aspektu Krievu kultūras centra darbībā, deva jaunu impulsu darbinieku radošajai iniciatīvai.
Centrā ir atvērtas pareizticīgo un vecticībnieku svētdienas skolas, pareizticības kursi. Borisa un Gļeba katedrāles koris aktīvi piedalās Krievu nama pasākumos, un Krievu kultūras centra viesi, kuru repertuārā ir garīgie dziedājumi, tika laipni lūgti ar koncertprogrammu katedrāles sienās. To pašu var teikt par vecticībnieku kori “Воскресение”. Šī kora dalība Krievu kultūras centra pasākumos dažādos pilsētas un republikās koncertlaukumos deva klausītājiem iespēju iedziļināties vecticībnieku oriģinālajā kultūrā.
Iesaistot blakus esošās skolas Krievu kultūras centrs kopā ar skolēniem rīkojis tādus tautas svētkus kā “Žavoronki”, “Plašā Masļenica”, “Svjatočnije poteški” un citus pasākumus. Ielas nosaukums – Tautas – ir iedvesmojis darbiniekus jauniem projektiem. Tika rīkoti Tautas ielas svētki, “Ģimenes, mīlestības un uzticības diena” tieši skolas un Krievu kultūras centra kopējā laukumā. Pasākuma programmā ietilpa šīs ielas iedzīvotāju apbalvošana dažādās nominācijās: “Vecākais ielas cilvēks”, “Daudzbērnu ģimene”, “Precētie pāri, kuri svin zelta vai sudraba kāzas”.
Krievu nams (Varšavas, 14)
2011. gadā pilsētas dome ierosināja Krievu kultūras centram atkal pārcelties uz jaunām telpām. 2012. gadā Krievu kultūras centrs atvēra savas durvis apmeklētājiem Varšavas ielā 14. Pārcelšanās atkal kļuva par impulsu jaunu ideju radīšanai. Tieši uz šīs ielas bērnību pavadīja XX gadsimta sākuma krievu rakstnieks Leonīds Dobičins. Uz Krievu kultūras centra ēkas ir plāksne, kas iedzīvotājiem atgādina par šo faktu. Rakstnieka atmiņas par dzīvi Dviskā kļuva par viņa vienīgā romāna “N pilsēta” pamatu. Starp citu, runā, ka kādu laiku rakstnieks dzīvoja mājā, kurā tagad atrodas Krievu kultūras centrs. Tādēļ rakstnieka 125. dzimšanas gadadiena tika iekļauta Krievu kultūras centra plānā un šeit notika literārs un muzikāls vakars ar Daugavpils teātra aktieru piedalīšanos.
Blakus ēkai ir skaists pagalms, kur bieži notiek pasākumi īpaši vasaras mēnešos. Pagalmā atrodas “Pasaku sēta”, kura tika veidota vēl iepriekšējā centra atrašanas vietā – Tautas ielā 11, un uzvarējusi republikas konkursā un saņēmusi titulu – “7. Latvijas brīnums”. Pasaku pagalmā bērniem tiek organizētas teātra izrādes, dažādas spēles un konkursi. Taču kāds ir pagalms bez dārza? 2014. gada 8. maijā, atceroties otrā pasaules kara karavīru varoņu drosmi, pēc iestādes vadītājas Geroidas Bogdanovas iniciatīvas centra pagalmā tika iestādīts augļu dārzs. Tas kļuva par īstu dāvanu veterāniem. Ar viņu aktīvu līdzdalību dārzā ir iestādīti 20 augļu koki (12 ābeles, 4 ķirši un 4 plūmes), tāpēc mājīgā pagalma teritoriju sauc par Veterānu dārzu.
Ir pagājuši vairāk nekā 25 gadi kopš Krievu kultūras centra dibināšanas. Un šodien jau ir grūti iedomāties mūsu pilsētas kultūras dzīvi bez ikgadējām “Slāvu kultūras dienām”, jautrajiem “Svjatočnije poteški” un krāsainajiem “Plašā Masļeņica”, bez folkloras ansambļu “Rusiči” un “Slavjanka”, kora “Maļinovij zvon” un deju ansambļa “Uzori” spilgtiem priekšnesumiem. Gadu gaitā Krievu kultūras centrā ir strādājuši citi dažādu radošo virzienu kolektīvi. Starp tiem ir bijuši tautas instrumentu orķestris, kuru vadīja entuziasts un mūziķis Anatolijs Morozovs, kā arī bērnu ansamblis “Vdohnovenije” Nataļjas Ilgačas vadībā. Visos pilsētas un republikas konkursos un festivālos jaunie mākslinieki izpelnījušies balvas un ilgu laiku priecēja pilsētniekus ar savu radošumu.
Pamazām radās dažādi pulciņi, studijas, klubi, nodrošinot iedzīvotājiem iespēju realizēt savus talantus, apmierināt viņu radošās un garīgās vajadzības. Šajā laikā nelielai kultūras iestādei izdevās pārvērsties par vienu no lielākajiem kultūras centriem, kam ir nozīmīga loma Daugavpils un Latvijas krievu iedzīvotāju sociālajā un kultūras dzīvē, un tāpēc nav nejaušība, ka Krievu nams tika iekļauts vietu sarakstā, kuras tiek obligāti apmeklētas izcilu viesu un ārvalstu delegāciju vizītes laikā.